ceturtdiena, 2012. gada 7. jūnijs

Londonas SM

VĪNA PUDELE

Septembra beigas Londonā jau ir gana drēgnas, un mūsu „RADOŠAJAI GRUPAI” nākas saskarties ar papildu grūtībām. Vasaras terasēs BAŅĶIERI  pulcējas mazāk un retāk, trūkst ierastās vakara drūzmas. Sācis blandīties vakara vējš, kā tāds LIEPĀJAS vecākais brālis...
Sēžam uz akmens soliņu pusapļa zem leģendārā pulksteņa un vērojam ielas pretējo pusi. Tur inkasatori no SANTANDERS bankas ar lielu piesardzību lādē naudas kastes savā „BRUŅrupucī”. Īstais laiks, jau satumsis! Slimajā galvā rosās fantāzijas par RUPUČA atbruņošanu. Tas tik būtu nummurs...
Pavisam esam pieci: es, Romičš, BABYFACE, Virgils un Daniels. Kā sestais, bet pie mums nepieskaitāms (un vispār – nepieskaitāms), Dmitrijs-KRIEVS trenējas. Viņš trenējas vienmēr - vicina ekstremitātes, atspiežas, tupstas u.t.t. To visu, sportiskā ziņā, viņš veic visai nepārliecinoši. Laikam tie ir viņa „TARAKĀNI”, ka savulaik Lietuvā esot dienējis specvienībā... Viņam ir ap 40, bet alkoholu nelieto vispār! Tātad – NEPIESKAITĀMS. Dmitrijs, neēdot gaļu, jau pasludinājis sevi par vegānu, tai pašā laikā katru dienu izdzerot vismaz 5 litrus govs piena. Bruņu noplēšana un mukšana ar naudas kastēm ir viņa uzmācīgākā mānija. Viņš brīnās, ka to neizdodas uzspiest mums, jo viens nevarot. Vajagot mūs un, vēlams, visu WHITCHAPEL INTERNATIONAL, lai ielenktu ielu, bloķētu satiksmi un uzkluptu barā, tad viņam būtu ACTION... Pietiek jau ar Danielu, kurš savos 60 ir padevies Dmitrija otrajai mānijai – teikvando nodarbībām reizi nedēļā.
Daniels jeb Denijs ir no Holandes, bet Londonā, savos trīs liverpūles kvartālos, jau 14 gadus. Visus uz ielas pavadījis!!! Daniels ir liela auguma sirms vīrs ar bezgala labestīgu sirdi, par sevi diez cik daudz nestāsta... Taču noteikti ir jābūt nopietnam iemeslam, jo ir bijušas neskaitāmas iespējas atgriezties dzimtenē, bet Denijs labāk paliek uz ielas. Viņam ir divas augstākās izglītības, kuras attiecīgi iegūtas Holandē un Zviedrijā. Deniels allaž velk līdzi milzīgu somu ar grāmatām (domājams, šī krava arī ierobežo viņa mobilitāti). Grāmatas ir viņa zelts, un no tām Denijs šķiras tikai 18:00! Tas notiek katru dienu un ilgst ne vairāk par trīsdesmit minūtēm. Ap šo laiku uz soliņiem vienmēr ir kāds no savējiem, lai grāmatu tašu pieskatītu. Kur Denijs iet, precīzi neviens nezin, bet atgriežas vienmēr ar pilniem maisiem! Maisos ir picas, hotdogi, burgeri, sendviči, salāti un augļi. Lūk Denija zelta sirds, jo visi tiek pabaroti. Nereti pašam nepaliek brokastu tiesai.
Paģiras jau sen pārlāpītas, kompānija, šoreiz bez manis, jau sagādājusi 4 -6 vīna pudeles un wasabi cik lien. Arī Denija maisi jau klāt! Dzīres pie bagātīgi klāta galda – soliņa. Sēžam rindiņā un triecam anekdotes ar vīnu, vai otrādāk...? Anekdotes, loģiski situācijai, tematiski zem jostas vietas. Te būs vienīgā piedienīgā –
-VASJA, A MI BOGATI DUŠEVNO?
-ŅET, MAŅA, BOGATI MI DUHOVNO, A DUŠEVNO MI BOĻNI.
ALKO un pārticīgās maltītes ietekmē garīgais ir pacilāti noreibis! Pret manu galvu gāžas apdullinošs trieciens...
Liekas vismaz trīs pudeles izšķīst sadursmē ar manu nepiesegto galvu. Dzirdu stiklu šķindu, aukstu šķidrumu nomaina karsts... Tikai viena doma pazib – man uzbrūk no mugurpuses un viņu (uzbrucēju) ir daudz! Nē, šajā brīdī nevarētu no sevis pieprasīt loģiku, bet viena alga, aiz manas muguras monolīta akmens atzveltne un trīs metrus augsta siena, aiz kuras terase. Mugura piesegta. Nejēdzība, sāpes nejūtu... Pēkšņi man blakus vairs nav Virgas, Denija, Romiča... Neviena vairs nav! Esmu noliecies uz priekšu, bet joprojām sēdus uz sola. Skatos sev priekšā pie kājām izkaisīto stiklu lauskās... No sienas pāri manai galvai šļācas sārta strūkla, kā no dārza laistāmās šļūtenes un atsitas pret betona klonu metra attālumā no manis. Ar interesi raugos uz strūklas radīto sarkano ezeriņu. Neko nedzirdu, neviena nav blakus un laikam ir sajūta, ka briesmas vairs nedraud. „EZERPEĻĶE” jau aizņem vairāk par kvadrātmetru, tā tuvojas manām kurpēm, pa ceļam apskalojot stikla lauskas kā neskaitāmas salas. Apziņa sāk aptumšoties un salas sāk grimt miglā... Arī es grimstu kopā ar tām, siltā un mīkstā, kā dūnu pēlī – miglā. Cenšos pievilkt tuvāk kājas, lai kurpes netiktu sašmucētas. Pēdējā doma – kurš KLĪNERIS no terases pāri sienai sācis skalot klonu? Un kāpēc man liekas, ka tas nav ūdens...?
Apkārt migla sabiezē, bet dzirde saklausa sirēnas, pārlieku skaļas un par daudz man vienam... Migla, bākugunis un atkal daudz cilvēku man apkārt, tikai svešu! Viss... Filma trūkst, tulīt vietējais Fellīnī pavēlēs vēl dubli! Tikai ne to....

Nav komentāru:

Bootfemdom LATVIA

Cool!