VĪNA PUDELE
Septembra beigas Londonā jau ir gana drēgnas, un mūsu „RADOŠAJAI GRUPAI”
nākas saskarties ar papildu grūtībām. Vasaras terasēs BAŅĶIERI pulcējas mazāk un retāk, trūkst ierastās
vakara drūzmas. Sācis blandīties vakara vējš, kā tāds LIEPĀJAS vecākais
brālis...
Sēžam uz akmens soliņu pusapļa zem leģendārā pulksteņa un vērojam ielas
pretējo pusi. Tur inkasatori no SANTANDERS bankas ar lielu piesardzību lādē
naudas kastes savā „BRUŅrupucī”. Īstais laiks, jau satumsis! Slimajā galvā
rosās fantāzijas par RUPUČA atbruņošanu. Tas tik būtu nummurs...
Pavisam esam pieci: es, Romičš, BABYFACE, Virgils un Daniels. Kā sestais,
bet pie mums nepieskaitāms (un vispār – nepieskaitāms), Dmitrijs-KRIEVS
trenējas. Viņš trenējas vienmēr - vicina ekstremitātes, atspiežas, tupstas
u.t.t. To visu, sportiskā ziņā, viņš veic visai nepārliecinoši. Laikam tie ir
viņa „TARAKĀNI”, ka savulaik Lietuvā esot dienējis specvienībā... Viņam ir ap
40, bet alkoholu nelieto vispār! Tātad – NEPIESKAITĀMS. Dmitrijs, neēdot gaļu,
jau pasludinājis sevi par vegānu, tai pašā laikā katru dienu izdzerot vismaz 5
litrus govs piena. Bruņu noplēšana un mukšana ar naudas kastēm ir viņa
uzmācīgākā mānija. Viņš brīnās, ka to neizdodas uzspiest mums, jo viens
nevarot. Vajagot mūs un, vēlams, visu WHITCHAPEL INTERNATIONAL, lai ielenktu
ielu, bloķētu satiksmi un uzkluptu barā, tad viņam būtu ACTION... Pietiek jau
ar Danielu, kurš savos 60 ir padevies Dmitrija otrajai mānijai – teikvando
nodarbībām reizi nedēļā.
Daniels jeb Denijs ir no Holandes, bet Londonā, savos trīs liverpūles
kvartālos, jau 14 gadus. Visus uz ielas pavadījis!!! Daniels ir liela auguma sirms
vīrs ar bezgala labestīgu sirdi, par sevi diez cik daudz nestāsta... Taču
noteikti ir jābūt nopietnam iemeslam, jo ir bijušas neskaitāmas iespējas
atgriezties dzimtenē, bet Denijs labāk paliek uz ielas. Viņam ir divas
augstākās izglītības, kuras attiecīgi iegūtas Holandē un Zviedrijā. Deniels
allaž velk līdzi milzīgu somu ar grāmatām (domājams, šī krava arī ierobežo viņa
mobilitāti). Grāmatas ir viņa zelts, un no tām Denijs šķiras tikai 18:00! Tas
notiek katru dienu un ilgst ne vairāk par trīsdesmit minūtēm. Ap šo laiku uz
soliņiem vienmēr ir kāds no savējiem, lai grāmatu tašu pieskatītu. Kur Denijs
iet, precīzi neviens nezin, bet atgriežas vienmēr ar pilniem maisiem! Maisos ir
picas, hotdogi, burgeri, sendviči, salāti un augļi. Lūk Denija zelta sirds, jo
visi tiek pabaroti. Nereti pašam nepaliek brokastu tiesai.
Paģiras jau sen pārlāpītas, kompānija, šoreiz bez manis, jau sagādājusi 4
-6 vīna pudeles un wasabi cik lien. Arī Denija maisi jau klāt! Dzīres pie
bagātīgi klāta galda – soliņa. Sēžam rindiņā un triecam anekdotes ar vīnu, vai
otrādāk...? Anekdotes, loģiski situācijai, tematiski zem jostas vietas. Te būs
vienīgā piedienīgā –
-VASJA, A MI BOGATI DUŠEVNO?
-ŅET, MAŅA, BOGATI MI DUHOVNO, A DUŠEVNO MI BOĻNI.
ALKO un pārticīgās maltītes ietekmē garīgais ir pacilāti noreibis! Pret
manu galvu gāžas apdullinošs trieciens...
Liekas vismaz trīs pudeles izšķīst sadursmē ar manu nepiesegto galvu. Dzirdu
stiklu šķindu, aukstu šķidrumu nomaina karsts... Tikai viena doma pazib – man
uzbrūk no mugurpuses un viņu (uzbrucēju) ir daudz! Nē, šajā brīdī nevarētu no
sevis pieprasīt loģiku, bet viena alga, aiz manas muguras monolīta akmens
atzveltne un trīs metrus augsta siena, aiz kuras terase. Mugura piesegta.
Nejēdzība, sāpes nejūtu... Pēkšņi man blakus vairs nav Virgas, Denija,
Romiča... Neviena vairs nav! Esmu noliecies uz priekšu, bet joprojām sēdus uz
sola. Skatos sev priekšā pie kājām izkaisīto stiklu lauskās... No sienas pāri
manai galvai šļācas sārta strūkla, kā no dārza laistāmās šļūtenes un atsitas
pret betona klonu metra attālumā no manis. Ar interesi raugos uz strūklas
radīto sarkano ezeriņu. Neko nedzirdu, neviena nav blakus un laikam ir sajūta,
ka briesmas vairs nedraud. „EZERPEĻĶE” jau aizņem vairāk par kvadrātmetru, tā
tuvojas manām kurpēm, pa ceļam apskalojot stikla lauskas kā neskaitāmas salas.
Apziņa sāk aptumšoties un salas sāk grimt miglā... Arī es grimstu kopā ar tām,
siltā un mīkstā, kā dūnu pēlī – miglā. Cenšos pievilkt tuvāk kājas, lai kurpes
netiktu sašmucētas. Pēdējā doma – kurš KLĪNERIS no terases pāri sienai sācis
skalot klonu? Un kāpēc man liekas, ka tas nav ūdens...?
Apkārt migla sabiezē, bet dzirde saklausa sirēnas, pārlieku skaļas un par
daudz man vienam... Migla, bākugunis un atkal daudz cilvēku man apkārt, tikai
svešu! Viss... Filma trūkst, tulīt vietējais Fellīnī pavēlēs vēl dubli! Tikai
ne to....
